Attīstoties rūpnieciskajai ražošanai, uzņēmumiem radās nepieciešamība par sevi un savām precēm pavēstīt plašākam cilvēku lokam. Tā sākās izstāžu laikmets, kas negāja secen arī Latvijai.
Pašos pirmsākumos izstāžu lomu savā ziņā pildīja gadatirgi, uz kuriem sabrauca ļaudis no malu malām. Taču industrializācijas apstākļos ar to vairs nepietika, jo tagad, piemēram, metāla izstrādājumus ražoja ne vairs vietējais kalējs, ko tuvākajā apkaimē tāpat visi zināja, bet gan milzīgas rūpnīcas, kurām savu produkciju vajadzēja reklamēt valsts mērogā un vēl plašāk. Tieši tāpat bija ar citām precēm. Un tā XIX gadsimta beigās modē nāca izstādes, kurās ražotāji varēja atrādīt savu veikumu, bet atsevišķas valstis - censties pierādīt pārējām savu pārākumu tehnoloģiju jomā.
1901. Rīgas 700 gadu izstāde
Viena no pirmajām izstādēm, par ko presē atrodamas ziņas, ir 1901. gadā par godu Rīgas 700 gadu jubilejai sarīkotā izstāde Esplanādē. Spriežot pēc aprakstiem, tā bija patiešām iespaidīga, jo tirdzniecības un uzņēmumu paviljonu izvietošanai izveidotas veselas ielas. Tiesa, žurnālisti gan atzīmēja, ka atsevišķus paviljonus bijis diezgan grūti atrast, piemēram, pirmie numuri nez kādēļ atradušies patālu no ieejas, kaut gan loģiskāk tos būtu bijis atbilstoši numerācijai novietot pašā priekšā.
Kādus brīnumus tad šajā izstādē varēja redzēt? Piemēram, Angelbeda kafijas fabrikas paviljonu, kurā ikviens apmeklētājs varējis nobaudīt svaigi maltu kafiju, kā arī «iegūt bildi», kā kafija aug, tiek iegūta un kaltēta. Kādā citā paviljonā saimniekojusi Tukuma auzu putraimu ražotne, bet turpat netālu pārstāvēta visā Krievijā lielākā iesala un iesala kafijas fabrika, kas arī atradusies Tukumā. Savi paviljoni bijuši šokolādes, saldumu un maizes izstrādājumu ražotājiem. Īpaši pieminēts uzņēmums Jelgavas maize: «Jelgavas maizei, kā jau zināms, ir diezgan laba slava, un jādomā, ka tā ar laiku gluži izspiedīs no lietošanas rupjo rudzu maizi.» Bijis arī uzņēmums, kas izstādījis «makaronijas jeb nūdeles». Savs paviljons bijis liķierim Allažu Ķimelis, ko tolaik ražojuši 120 000 pudeļu gadā.
Protams, ne jau tikai pārtikas preces vien bija izrādītas izstādē. Tepat bija arī visvisādas rūpniecības preces, sākot no lampām un beidzot ar seifiem. Pārstāvēta bija arī Rīgas patronu fabrika, kas gadā saražojusi desmit miljonus patronu un 200 miljonus pistongu, nodarbinot 150 strādniekus.
Rīgas 700 gadu svinības un izstādi bija apmeklējis Krievijas kara ministrs Kuropatkins, kā arī vairākas citas augstas impērijas amatpersonas, turklāt saņemta piekrišana ierīkot Esplanādē atklātu parku, jo līdz tam šis laukums bija kara resora īpašums un tajā notika karaspēka vienību mācības un parādes. Tātad savā ziņā šai izstādei varam pateikties par to, ka Esplanādē vēl arvien ir publiskiem pasākumiem piemērots laukums, nevis slēgta armijas teritorija.
Īpaši pieminēts uzņēmums Jelgavas maize: «Jelgavas maizei, kā jau zināms, ir diezgan laba slava, un jādomā, ka tā ar laiku gluži izspiedīs no lietošanas rupjo rudzu maizi.» Bijis arī uzņēmums, kas izstādījis «makaronijas jeb nūdeles».
1928. Ražošana atdzimst
Tiklīdz neatkarību ieguvusī Latvija sāka nostāties uz kājām, atsākās arī izstāžu mode. Pirmskara vēriens izstādēm gan vairs nepiemita, kas arī labi saprotams - liela daļa uzņēmumu, kas uzplauka pirms kara, tagad bija evakuēti vai vienkārši nopostīti. Taču pavisam tukšā nebijām palikuši, jo veidojās jaunas firmas, turklāt izstādes dalībnieku loku kuplināja arī ārvalstu viesi. Tā 1928. gada Rūpniecības un tirdzniecības izstādē piedalījās apmēram 30 kompānijas no Šveices, apmēram tikpat no Zviedrijas un Vācijas. Bija arī 34 Padomju Savienības uzņēmumi, kas pārstāvēja sāls, tabakas, linu, ādu un naftas produktu ražotājus. Komunisti bija pat gatavi uzbūvēt savām precēm vēl vienu paviljonu, taču vietas trūkuma dēļ tas nav bijis iespējams. Francija lielākoties eksponējusi modes preces, Zviedrija - lauksaimniecības mašīnas, bet Somija - tērauda un papīra rūpniecības produkciju.
Savukārt vietējie ražotāji atrādīja gan audumus (vesels paviljons bija atvēlēts tekstilrūpniecībai), gan mājturības preces, gan arī firmas Imanta ražotās lauksaimniecības mašīnas, gan Zariņa mehānisko darbnīcu darinātos pumpjus un sūkņus, gan Metālista čuguna traukus un plītis, gan kāda Liepājas uzņēmuma papes izstrādājumus. Lai publikai būtu interesantāk, pasākumā piedalījās arī Rīgas Zooloģiskais dārzs ar «zvēriem, putniem un svešzemju kustoņiem».
Ārvalstu izstādēs gan tolaik Latvija vēl piedalījās diezgan kūtri. 1927. gada Tallinas starptautiskajā izstādē bija pārstāvēti tikai pāris latviešu uzņēmumu, no kuriem viens publikai atrādīja jaunu linu pārstrādes mašīnu un turpat uz vietas divas tādas pat pārdeva. Piedalīties varēja arī privātpersonas, piemēram, kāda Miltiņa kundze no Rīgas uz Igauniju bija atvedusi pašas darinātus priekškarus un segas.
1934. Lauksaimnieka vietā zemnieks
Lai visa saimnieciskā dzīve nekoncentrētos tikai galvaspilsētā vien, jau divdesmito gadu beigās tika nolemts Latvijas mēroga izstādes ik gadu rīkot citā novadā. 1934. gada rudenī kārta bija pienākusi Kurzemei, turklāt tā bija pirmā izstāde, kas notika jau Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma apstākļos. Tas uzlika savu zīmogu, jo pasākumu ievadīja divas stundas gara vadoņa uzruna, kurā viņš uzsvēra lauksaimniecības īpašo lomu un ieteica vārdu «lauksaimnieks» aizstāt ar «zemnieks»: «Šim vārdam jādabū jauns spožums, tāpat kā tas bijis sensenos laikos. Zemnieku loma mūsu valstī ir liela. Zemnieks sagādā valstij vajadzīgo valūtu vairāk nekā visi citi kopā. Zemnieks arī ļoti paklausīgs; viņš kārtīgi pilda to, ko viņam valsts vadība un agronomi saka.»
Lauksaimniecības un ar to saistītajām precēm izstādē tiešām bija atvēlēta galvenā loma, turklāt valdība no savas puses pasākumā bija ieguldījusi 25 000 latu un atvēlējusi prāvas summas labāko uzņēmēju apbalvošanai. Liela uzmanība izstādē bija pievērsta augļu pārstrādes uzņēmumiem, savukārt rūpniecība palika ēnā un to pārstāvēja vien VEF un lauksaimniecības mašīnu ražotne Imanta, kā arī daži Liepājas uzņēmumi. «Izstādes kopiespaidu mazina tas, ka eksponāti novietoti samērā nelielās istabās divās lielās emigrantu ēkās, kas izstādei nav sevišķi piemērotas,» atzina žurnāls Latvijas Lauksaimnieks. Istabu bijis patiešām daudz - kopā 74.
No tā laika preses var noprast, ka jaunā vara izstādi izmantoja, lai izceltu savus nopelnus un ieceres, kritizējot iepriekšējo valdību neizdarību. Daudzviet izvietoti plakāti, attēli un diagrammas, kas uzskatāmi rādījuši jaunākos sasniegumus. «Attiecīgās gleznās patīkami, skaidri un saprotami izcelts tagadējā laikmeta vadonības princips. Lai vadonības lomu vēl spilgtāki izceltu, liekas, nebūtu bijis slikti demonstrēt ainavas no mūsu senās pagātnes - Viestura, Tālivalda, Lameķa un citu mūsu senču tautas vadītāju laikiem,» ierosināja avīze Zemkopis.
Lieliski izdevies realizēt plānu - attēlot Latviju, kāda tā ir savas zemes robežās. Sienas un griesti, grīdas un durvis ir augušas mūsu smaržojošajos mežos, krāsas uz koka ir latviešu ražotas, pat ēka būvēta senlatviešu stilā.
1935. Latvija pasaulē
1935. gada aprīlī Briselē sākās Pasaules izstāde, ko prese dēvēja par līdz tam lielāko un vērienīgāko. Starp 27 valstīm, kas tajā piedalījās, bija arī Latvija, kas šim nolūkam uzcēla īpašu paviljonu. Tas bija būvēts no Latvijas kokiem un atradās visai izdevīgā vietā - netālu no ieejas izstādes teritorijā, starp Anglijas un Itālijas paviljoniem.
Ko tad Latvija bija atvedusi parādīt citu valstu interesentiem? Uzskates materiālus, kas informēja par valsts sasniegumiem pēdējos gados un aicināja apmeklēt Latviju. Īpaši izmeklētus tautiskus rokdarbus, ko uz Briseli nogādāja 140 gadus vecā pūra lādē: to vidū bija gan aizkari, gan spilveni, gan 60 pāri cimdu. Lauksaimniecības produkciju - bekonu un sviestu. Rūpniecības preces - VEF ražotos radioapatātus un citu tehniku. Paviljonā bija pārstāvēti apmēram 40 uzņēmumi, kas ražo tekstilizstrādājumus, keramiku, ādas preces, ķimikālijas, grāmatas un daudz ko citu. Par atmosfēru paviljonā gādāja VEF skaļruņi, kas visu laiku atskaņoja latviešu mūzikas ierakstu Bellacord platēs. Starp citu, VEF bija viena no divām radiotehnikas firmām, kas izstādē saņēma augstākās godalgas.
Cik var noprast no preses atsauksmēm, arhitekta Sergeja Antonova projektētais paviljons apmeklētājiem bija ļoti paticis, to uzslavējis arī Beļģijas karaļpāris. «Lieliski izdevies realizēt plānu - attēlot Latviju, kāda tā ir savas zemes robežās. Sienas un griesti, grīdas un durvis ir augušas mūsu smaržojošajos mežos, krāsas uz koka ir latviešu ražotas, pat ēka būvēta senlatviešu stilā. Un divas freskas pa labi un pa kreisi no galvenās halles plastiski un iespaidīgi attēlo dzimtenes ainas. Viena rāda veco Rīgu ar visiem senajiem, gadu simteņus vecajiem pieminekļiem, bet otra - mūsu skaisto, moderno galvas pilsētu ar ostu,» rakstīja Rīts.
1936. Latgales svētki
1936. gadā svētki arī Latgalei - Rēzeknē norisinājās Pļaujas svētki un Latgales Lauksamniecības izstāde, ko apmeklēja valsts augstākās amatpersonas ar Kārli Ulmani priekšgalā. Pasākuma nagla bija vērienīgs teatralizēts uzvedums par Latvijas vēsturi.
«Apkārt svētku laukumam uzceltas daudzas bufetes, preču auto piegādā produktus, šur tur jau patīkami smaržo pirmās siltās desiņas un putodami līst kausos dažādo apkārtnes alusdarītavu ražojumi. Vietējās rūpniecības atbalstīšanai ieviesti pat mazi «muitas spaidi» un Rīgas, tātad «ārzemju» ražojumi maksā dažus santīmus dārgāk,» šādu svētku priekšvakara ainu uzbūra Jaunākās Ziņas. Svētku norises vietā pat bija ierīkota pārvietojama telefoncentrāle, kas četru dienu laikā nodrošināja vairāk nekā divus tūkstošus ienākušo un izejošo telefonsarunu.
Svētkos piedalījās vairāk nekā 150 000 cilvēku no visas Latvijas. Vairums gan bija braucis skatīties uzvedumu, taču liela daļa iegriezās arī lauksaimniecības izstādē, kur varēja aplūkot gan lauksaimniecības tehniku, gan dažādas pārtikas preces, gan rokdarbus un vēstures liecības. Savs paviljons bija atvēlēts arī zvejniecībai.
1937. Birojam un veikalam
1937. gada pavasarī ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras atbalstu Rīgā tika organizēta Baltijas valstīs pirmā specializētā izstāde Biroja iekārta un veikala reklāma. Tās mērķis bija rosināt valsts iestādes un privātfirmas padomāt par biroju labiekārtošanu un racionalizāciju, optimizējot darba vietas un izmantojot jaunākos tehnikas sasniegumus. Piemēram, kādas mēbeles, rakstāmmašīnas un skaitļojamās mašīnas labāk izvēlēties, kā telpā izkārtot galdus un uzskates līdzekļus. Otrs izstādes virziens bija tirdzniecības vietu reklāma - kā to padarīt gaumīgu, estētisku un godīgu. Izstādes ietvaros tika sarīkotas sacensības veikalu skatlogu dekorēšanā, kurās piedalījās vairāk nekā 100 uzņēmumu no dažādām Latvijas pilsētām. Savu artavu izstādei bija devis valsts nodokļu departaments, uzstādot ierīci, kas izsmidzina dažādu šķirņu odekolonu, bet Finanšu ministrijas apdrošināšanas nodaļa Kārlim Ulmanim izsniedza 100 dzīvības apdrošināšanas polises, lūdzot tās izdalīt cilvēkiem pēc saviem ieskatiem.
1939. Ulmaņa pieci gadi
1939. gada vasarā ar lielu vērienu Rīgā un Jelgavā tika sarīkotas atjaunotās Latvijas piecu gadu sasniegumu izstādes, kuru mērķis bija parādīt, kā valsts ir uzplaukusi Ulmaņa valdīšanas laikā. To, cik liela nozīme ir propagandai, neviens pat necentās slēpt, jo Jelgavā notiekošajā lauksaimniecības izstādē viena no sadaļām bija nosaukta ļoti nepārprotami - Ideoloģijas un lauksaimniecības sasniegumi. Ar ideoloģijas sasniegumiem šajā gadījumā bija jāsaprot gan vadoņa lomas slavināšana, gan arī lauksaimniecības kā valsts galvenās ekonomikas nozares popularizēšana. Izstādes centrālās daļas priekšplānā bija novietota liela Ulmaņa statuja - varam vien minēt, ko domāja pats vadonis, to izstādes laikā aplūkojot. Bez statujas vēl bija izstādītas arī dažādas lauksaimniecības mašīnas, speciālā literatūra un uzskates līdzekļi, kas liecināja par nozares izaugsmi.
Vēl lielāka izstāde bija organizēta Rīgā, kur savu veikumu rādīja ne tikai uzņēmumi, bet arī valsts un pašvaldību iestādes. Piemēram, Zemes bagātību pētīšanas institūts atrādīja laukakmeņus, ko var izmantot būvniecībā, bet Ulmanis tos novērtēja ar vārdiem: «Saka, ka ārzemēs smuki akmeņi. Bet nekur nav atrasti skaistāki par mūsējiem. Ja kāds netic, lai atnāk un paskatās.» Pašvaldību departaments atskaitījās par racionalizāciju pagastu pārvaldes darbā, samazinot birokrātiju, bet Sabiedrisko lietu ministrija demonstrēja maketus, kuros atainoti dažādi tautas svētki. Viena no interesantākajām izstādes sadaļām bija veltīta nākotnes celtniecības plāniem: te bija iecerētā Uzvaras laukuma makets, gan Rīgas ostas un Centrālās dzelzceļa stacijas pārbūves projekti, gan izklaides parka Zaķusalā skices. Diemžēl šos plānus īstenot tā arī nebija lemts, jo jau pēc gada Latvija bija okupēta. Taču savu sasniegumu izstādes rīkot patika arī jaunajai varai.
1950. Izstāde Centrāltirgū
Pēc Otrā pasaules kara Latvijas saimniecība atkal bija sagrauta, taču 1950. gadā komunisti tomēr Rīgā sarīkoja Latvijas PSR desmitajai gadadienai veltītu (tas nekas, ka vairāk nekā trīs no šiem gadiem bija pagājuši vācu okupācijas zīmē) izstādi. Par tās norises vietu bija izvēlēts Rīgas Centrāltirgus, kas tolaik bija pārdēvēts par Centrālo kolhozu tirgu, mazāka mēroga pasākumi notika arī citās pilsētās.
Kā jau padomju režīmā pieklājās, viss tika pasniegts sarkanās ideoloģijas mērcē: darba trieciennieku jeb stahanoviešu sasniegumu grafiki, Staļinu un citus padomju vadoņus slavinoši mākslas darbi, izpildīti «sociālistiskā reālisma» garā. Laikraksts Literatūra un Māksla gan norādīja uz atsevišķiem trūkumiem: «Ļoti maz un bāli izstādē atspoguļoti rūpniecības varonīgie darba ļaudis. Tas nozīmē, ka mākslinieku vadība nav pratusi pareizi orientēt un virzīt savu biedru daiļradi, nav laikus mobilizējusi viņu uzmanību vissvarīgākajai tēmai.» Pēc visa spriežot, māksliniekiem, šķiet, bijis pagrūti pārorientēties no Ulmaņlaiku stilistikas, kur galvenais tēls bija zemnieks, uz komunistu stilistiku, kur priekšplānā jābūt strādniekam ar āmuru rokās.
No praktiskākām lietām izstādē tautai atrādīja VEF radiolu, kas izgatavota par godu Padomju Latvijas 10. gadadienai, un vairākus telefonu modeļus. Auto elektroaparātu rūpnīcas stendā bija aplūkojami automašīnām domātie mērinstrumenti, turpat netālu bija izstādītas arī Rīgā ražotas saldēšanas iekārtas un apvienības Radiotehnika ražotā kolhoziem domātā telefonu centrāle. Savi stendi bija arī lauksaimniecības produkcijai un zvejas inventāram, kā arī grafikiem, kuros atainota padomju valsts augšupeja. Tam visam bija jārada iespaids, ka jaunā vara atnesusi jaunu un skaisti dzīvi.
Ļoti maz un bāli izstādē atspoguļoti rūpniecības varonīgie darba ļaudis. Tas nozīmē, ka mākslinieku vadība nav pratusi pareizi orientēt un virzīt savu biedru daiļradi, nav laikus mobilizējusi viņu uzmanību vissvarīgākajai tēmai.
1965. Deficīta izstāde
Kaut gan padomju plānveida ekonomika kliboja uz visām četrām kājām - īpaši jau tajā jomā, kas attiecas uz plaša patēriņa precēm -, tas netraucēja režīmam lielīties ar arvien jaunām darba uzvarām. Kaut gan loģiskāk būtu bijis rīkot kara tehnikas izstādes, jo vismaz šajā ziņā PSRS pat pārspēja rietumvalstis, realitātē tankus un raķetes publikai atrādīja tikai parādēs, bet pārējā laikā demonstrēja citu nozaru sasniegumus. Šim nolūkam pat tika uzbūvētas īpašas telpas, kur izvietoja stacionāras izstādes ar tautsaimniecības precēm - Rīgā šāda izstāžu zāle atradās Mežaparkā.
Daļa no izstādē izliktajām precēm patiešām bija pieejama tirdzniecībā, bet daļa, piemēram, Sarkanās zvaigznes eksperimentālo mopēdu prototipi, pastāvēja tikai vienā eksemplārā. Bija arī preces, ko patiešām ražoja, taču nopirkt tās bija ļoti grūti, jo visiem gribētājiem to nepietika. Jo ilgāk pastāvēja padomju valsts, jo vairāk kļuva šo deficīto preču, tādēļ astoņdesmitajos gados jau par tautsaimniecības izstādēm ļaudis sāka smīkņāt - kāda jēga izstādīt preces, kuras tāpat nevar nopirkt?
1982. Parādīt sevi Maskavā
Ceļš uz pasaules izstādēm Rietumeiropā vai Amerikā padomju laikā latviešiem bija slēgts, toties pavērās plašas iespējas savus izstrādājumus reklamēt Maskavā. Tur bija izbūvēts milzīgs Vissavienības Tautsaimniecības sasniegumu izstādes komplekss, kur katrai republikai bija savs paviljons. Tāds bija arī Latvijai - ar vietēja ražojuma mopēdiem, RAF busiņu, radioaparatūru, telefoniem, šprotēm un tekstilizstrādājumiem. Laiku pa laikam tika sarīkotas arī īpašas kādas konkrētas republikas ekonomisko sasniegumu dienas. Latvijas PSR šis gods tika 1982. gadā, kad mums pienāca kārta pārņemt skates Vienotā saimē stafeti un atrādīt padomju ļaudīm visus savus jaunākos sasniegumus - lai redz, ko spēj republika, ko citviet PSRS uzskatīja par «gandrīz Eiropu»!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita